Mūsdienās uzkrāt parādu ir vienkārši. Ātrais kredīts, kredītkarte un preces līzingā, un aizņēmumi no vecākiem un draugiem. Es savu parādu sāku veidot 2010. gadā  Man bija 19 gadi, un es biju sācis uzkrāt parādu. Gada laikā tas bija 2 reizes lielāks, kā mani mēneša ienākumi. Es sāku saņemt pirmos kredīta atteikumus. Šajā rakstā pastāstīšu savas veiksmes un neveiksmes, lai pārstātu palielināt savu parādu.

Kā rodas parāds?

Pirmais solis – saprast, kāpēc tērēju vairāk, kā man ir. Tas bija vienkāršākais, es vienkārši atvēru savu konta izrakstu un skatījos, ko tas attēlo. Pirmais, ko pamanīju – puse no parāda bija radies bieži aizņemoties mazas summas. Pieci, desmit, iespējams, piecpadsmit eiro. Piemēram, nauda 2 dzērieniem. Konta papildināšana pirms ballītes. Bieži, kad vecāki nevarēja pārskaitīt, es aizņēmos pie kreditētāja.

Otrais iemesls – nevēlēšanās maksāt lielus rēķinus. Šajā laikā īres maksa sastādīja vairāk kā 30% no maniem ienākumiem. To labi apzinājos, bet katru mēnesi atliku apmaksu līdz, tas bija neatliekami. Bieži izvēlējos maksāt daļēji, nevis visu summu vai aizņemties.

Trešais – parādu pārcelšana. Situācijās, kurās kopīgi ar draugiem izklaidējāmies vai ēdām kopā, samaksāja viens no mums, bet pārējie atdeva daļu summas. Bieži šiem tēriņiem sekoja vakara pasākumi. Nevēlējos parādīt, ka man ir mazāk naudas uzdzīves laikā. Tāpēc izlēmu, ka rēķinus, par kuriem samaksājuši draugi, atmaksāšu no nākamās naudas. Tā tērējot naudu, kuras man nav.

Ceturtais iemesls bija neparedzēti izdevumi. Par neparedzētiem izdevumiem esmu uzskatījis visu – draudzenes dzimšanas dienu, Ziemassvētkus un ārsta vizīti. Viss ir bijis gana labs iemesls, lai aizņemtos.

Pēdējais iemesls, bet vissarežģītākais – kredīta procenti. Katru mēnesi par aizņemto jāmaksā kredīta procenti. Tie palielina mēneša izdevumus. Ja kredīta procenti sastāda 1/10 daļu no mēneša izdevumiem – tie ir paši kļūst par iemeslu parādam.

Visu iemeslu dēļ mans parāds auga par apmēram 5 – 10 % mēnesī, un man vajadzēja darīt kaut ko, lai to mainītu.

Daži reti gadījumi vai ikdiena?

Sliktākais, kad esi parādā – nav iespējams tikt ārā no parāda uzreiz. Tāpēc sākumā svarīgi parādu vairs nepalielināt. Bija jāiemācās neveidot jaunu parādu un atrast veidu, kā cīnīties ar visiem augstāk minētajiem punktiem. Labi apzinājos, ka visus parādus uzreiz nav iespējams atdot.

Mans lēmums bija sākt ar neparedzētajiem izdevumiem. Tie bija lielākie parāda palielināšanās punkti. Loģiska vieta, kurā meklēt pirmās atbildes. Visticamāk, tā bija atziņa no Kiosaki grāmatas, kas teica – samaksā sev pirmajam. To es sāku darīt. Katru mēnesi es pārskaitīju ~5% ienākumu neparedzētiem izdevumiem uz krājkontu. Lai cik ļoti vēlētos teikt, ka šis bija ļoti efektīvs risinājums, bet tā nebija.

Pirms sāku pārskaitīt sev naudu, biju iemācījies pārāk labi paredzēt “neparedzētos izdevumus” un tikt ārā no situācijām. Daži risinājumi ir komiski. Es diezgan labi pārzinu datumus, kuros ģimenes locekļiem ir vārdadienas, lai tās nepārsteigtu. Daži risinājumi nešķiet tik slikti – Ziemassvētkos, kad ar naudu bija pavisam grūti, kopā ar māsu visiem ģimenes locekļiem izlēmām uzcept cepumus. Neparedzētie izdevumi bija retas parādības. Slikti, ka par naudas izņemšanu ārkārtas gadījumos bija jāmaksā papildus. Tā vietā, lai es samaksātu tikai par ārkārtas gadījumu, es vēl biju arī to padarījis dārgāku.

Pusgadu un vēl vienu kredītu vēlāk sapratu, ka šis risinājums nestrādās. Kredīta augšanas ātrums nebija būtiski samazinājies. Tiesa, pārskaitot sev naudu katru mēnesi, biju iemācījies – regulāras darbības ar mazu rezultātu nozīmē vairāk, kā vienreizējas lielas darbības.

Padari to līdz absurdam vienkāršu

Šī atziņa deva risinājumu pirmajai un otrajai problēmai. Rēķinu apmaksas automatizācija. Es uzstādīju automātiskos maksājumus vienu dienu pēc algas par lielākajiem izdevumiem – dzīvokļa īri un kredīta maksājumiem. Kopš šī brīža esmu kavējis dzīvokļa maksājumu tikai ļoti lielu krīzes situāciju dēļ. Tāpat neskaitot mirkļus, kuros esmu radījis jaunas kredītsaistības, ik mēnesi samazinājis kredīta apjomu. Šo iespēju vajadzētu piedāvāt katrai bankai.

Nedaudz vēlāk pārgāju uz nedēļas budžetu. Sākotnēji – skaidrā naudā, bet vēlāk, digitāli. Šis risinājums palīdzēja apzināties reālos nedēļas izdevumus. Man skaidrā naudā bija tieši tik naudas, cik bija. Tas bieži noveda pie situācijas, kurā svētdienā man nebija naudas. Tas ļāva apzināties, cik es patiesībā varu tērēt, un gandrīz nekad neaizņemties. Lielākā problēma ar šo metodi – tā ir īstermiņā fokusēta. Pirmajā nedēļā man šķita, ka man ir vairāk naudas, nekā pirms tam. Tāpēc, lai arī efektīvs veids kā ievērot budžetu, neiesaku to ilgākā termiņā.

Šīs darbības kopā bija novedušas pie situācijas, kurā apturēju parāda augšanu. Es biju iemācījies plānot ārkārtas situācijas, un tām nedaudz atlikt, biju uzstādījis automātiskos maksājumus visiem regulārajiem maksājumiem un dzīvoju ar nedēļas budžetu. Pārceltā parāda apjoms bija mazāka problēma. Tas bija aptuveni līdzīgs katru nedēļu, un draugi nebija īpaši pret, ja teicu – pirmdien pārskaitīšu, kamēr to izpildīju. Pirms noteicu savu nedēļas budžetu – es pārskaitīju naudu draugiem. Man kredīts nekļuva lielāks. Tā bija pirmā lielā uzvara.

Nākamajos rakstos vairāk runāšu par veidiem, kā nonācu pie parāda samazināšanas un kāpēc izlēmu ņemt jaunus kredītus.

Grāmata, kuru pieminēju:

Rich Dad Poor Dad: What the Rich Teach Their Kids About Money That the Poor and Middle Class Do Not!

Ja vēlies klausīties manu sarunu ar Mārtiņu par to, kā no parāda iespējams nonākt līdz pārpalikumam, tā pieejama šeit.